Latvijas sportisti Pekinas olimpiskajās spēlēs līdzjutējiem sagādāja vairākus neaizmirstamus mirkļus, turklāt pozitīvās emocijas dominēja pār negatīvajām, tāpēc arī, atceroties startus Pekinā, mēģināsim uzsvērt labo.
1. Māris Štrombergs raksta BMX vēsturi.
«Māris Štrombergs, Māris Štrombergs, Māris Štrombergs — olimpiskais čempions!» komentējot trases pēdējo daļu, iesaucās žurnālists Māris Rīmenis. Talants, pārliecība par saviem spēkiem un veiksme bija nepieciešama, lai kļūtu par pirmo olimpisko čempionu BMX riteņbraukšanā. Šoreiz visi šie komponenti bija Štrombergam kabatā. Zelts iemirdzējās tur, kur tas tika gaidīts. Un tas nebūt nenotiek tik bieži, kā gribētos.
2. Aināra Kovala pēdējais sudraba metiens.
Jau par klasiku kļuvušais teiciens «Kamēr tev ir viens mēģinājums, tu neesi zaudējis» no tukšiem vārdiem pārtapa sudraba medaļā. Latvijas šķēpmetējs pēc priekšsacīkstēm solīja finālā «noārdīties» un to arī izdarīja. Četri metieni pāri 80 metru robežai, turklāt pēdējais mēģinājums — jauns personiskais rekords (86,64 metri). Mūsu šķēpmetēja Sinta Ozoliņa, Kovala raidītajam šķēpam piezemējoties, tribīnēs pielec kājās, bet pieredzējusī trenere Valentīna Eiduka tikai lepni pasmaida — sak, zināju, ka puisim «ir iekšā» un tagad to zina arī visā pasaulē.
3. Viktora Ščerbatiha bronza bez gandarījuma.
Loģiski, ka attēlā pie raksta vajadzēja būt Viktora fotogrāfijai, kurā arī viņš pārbauda cēlmetāla izturību. Diemžēl šādu kadru atrast nav iespējams, jo mūsu svarcēlājs uz goda pjedestāla izskatījās, maigi izsakoties, vīlies. Skumjākais Latvijas olimpiskais stāsts, kuru pēc gadiem, visticamāk, atminēsimies ar prieku par bronzas medaļu. Acīmredzot pēc irāņa Hoseina Rezazades karjeras beigšanas ceļš pēc zelta medaļas izskatījās pārāk gluds, lai tam neuzglūnētu arī draņķa melnais kaķis. Sportistam visgrūtāk pārdzīvot, ja zaudējums (tā šoreiz var nosaukt bronzas medaļu) piedzīvots no paša neatkarīgu apstākļu dēļ. Vēl ilgi pēc sacensībām, gluži kā ironizējot, reklāmā dzirdams Ščerbatiha teiktais par cerībām, ka panākumi vēl būs. To arī no sirds novēlam!
4. Basketbolistes iepazīst pasaules līmeni.
To, ka izlutinātajiem Latvijas dāmu basketbola līdzjutējiem kārojās vismaz iekļūšana ceturtdaļfinālā, var saprast. Spēlētāju asaras pēc zaudējuma Dienvidkorejas izlasei apliecina, ka arī pašas basketbolistes cerēja uz ko vairāk. Taču absolūta taisnība ir komandas galvenajam trenerim, ka meitenes Pekinā uzkrāja milzīgu pieredzi, kuru noteikti būs, kur likt lietā. Varbūt pat labāk, ka zaudējuma rūgtuma asaras palika Pekinā, bet nākamruden Eiropas čempionātā Latvijā līs prieka asaras.
P. S. Tiem, kas tagad zākāja basketbolistes, nākamgad derētu «pastāvēt pie ratiem», kad tām pašām meitenēm kaklā tiks karinātas medaļas.
5. Mārtiņš Pļaviņš/Aleksandrs Samoilovs pieveic olimpiskos čempionus.
Olimpisko spēļu jaunākais bīčvolejbola duets bija vienīgais, kuram bija pa spēkam pieveikt nākamos olimpiskos čempionus amerikāņus Filu Dalhauzeru/Todu Rodžersu. Ļoti iespējams, ka ASV pludmales volejbolisti mūsējos nenovērtēja, turklāt nostrādāja pirmās spēles sindroms. Taču Samoilova/Pļaviņa nopelnus tas nemazina, ko apliecina arī uzvara apakšgrupas pēdējā mačā pret šveiciešiem. Žēl, ka astotdaļfinālā puišiem neizdevās parādīt labāko spēli, bet tiesnesis Samoilova «tīrā blokā» saskatīja pieskārienu tīklam. Tomēr kopā vai atsevišķi abi pludmales volejbolisti liks par sevi runāt arī nākotnē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru